4. nodaļa. Sveiki murgs jeb jauna realitāte uzņēmēja sievai
Čīkstēt. Čīkstēt. Čīkstēt.
Pretīgā skaņa pamazām aizdzina miegu. Tiklīdz es izrāvos no viņa slazdiem, man uznāca zosāda. Brr, ir auksti!
Es ieklausījos sevī, mēģinot saprast, kur atrodos un kas notiek.
Pirmkārt, es kaut kur dodos. Smaržo pēc siena un dzīvniekiem… Vai tos pārvadā pa ratiem?!
Lai apstiprinātu manu minējumu, neidentificēts transportlīdzeklis mani uzsvieda pāri izciļņam, un es gandrīz vai stenēju no nepatīkamajām sajūtām: tas durstīja no apakšas, skrāpēja un smirdēja no augšas, un zem augšstilba bija spēcīgs spiediens. Un es noteikti biju pilnīgi kaila…
Es atvēru acis, bet īsti neko neredzēju, jo tās apklāja manu galvu ar kaut kādu garozu maisu. Netīrs un smirdīgs.
Mammas… Es atkal aizvēru acis, negribēdama ticēt, ka murgs turpināsies.
Cvetkovs pazibēja manā acu priekšā it kā īstenībā… Uz mani norādīja ierocis… Valečka brauc ar SUV… Trieciens!
Kas notika tālāk?
Tad šķita, ka noģību, un tagad viņi mani, pilnīgi kailu, veda kaut kur un pat uz ratiem. Un viņi to noteikti aptvēra…
Es negribēju uzskatīt sevi par līķi, taču tūlītēja panika lika manai sirdij auļot. Tikai ar gribas piepūli es piespiedu sevi gulēt mierīgi, neizskatoties, ka esmu pamodusies. Iedarbojās pašsaglabāšanās instinkti.
Padomāsim loģiski: kā tas notika, ka Cvetkovs nokļuva apvidus auto tuvumā?
Šeit viss ir vienkārši, Jegors nevarēja mani nodot. Viņš nav īstais cilvēks, bet es esmu iemācījies saprast cilvēkus. Visticamāk, vīrs kaut kā atbrīvojās no mēra meitas un sekoja. Viņš bija ārkārtīgi greizsirdīgs uz Jegoru, tāpēc vēroja mani ciešāk nekā parasti. Viņš pat atstāja novārtā Valečku. Tāpēc viņš ieradās baložu novietnē pirms detektīva.
Vai varbūt tika noklausīts arī mans telefons, un es no tā zvanīju no mašīnas? Es jau zināju, kas tiek izsekots. Šo konkrēto mobilo telefonu netīšām paņēmu līdzi uz baložu novietni. Es biju pārāk nervozs, un nebija citu saziņas līdzekļu.
Bet, ja mans vīrs zināja, kur es atrodos, viņš droši vien uzminēja, ko es daru. Un tas nozīmē, ka viņš patiešām grasījās viņu nošaut, nevis tikai nobiedēt. Bet kāpēc viņš izvēlējās gaidīt pie mašīnas? Vai nebūtu vieglāk viņu pieķert? Vai arī viņš pats baidījās tikt pie policijas? Viņš nevarēja zināt, vai viņi aizgāja no šejienes vai nē. Šķiet, ka aizzīmogotās vārtu nama durvis un kratīšanas pēdas mani izglāba.
Man nebija tie labākie brīži, iedomājoties, kas būtu noticis, ja Cvetkovs būtu mani noķēris baložu mājiņā. Man nebūtu nekādu iespēju pret viņa ieroci.
Un Valečka? Un šeit nav grūti uzminēt, ka mēra meita izsekoja savu neveiksmīgo mīļāko. Es viņu pārāk uzbudināju ar savām ziņām. Viņa varētu būt aizvainota par viņa pēkšņo aiziešanu. Vai arī drošības priekšnieks mūs nodeva? Viņš ir ēnas puisis, viņš varēja melot, ka es nozagu viņa automašīnu, kad aizbēgu, lai pasargātu sevi. Šeit mēs varam izdarīt tikai pieņēmumus.
Bet mani mocīja arī cits jautājums: nez vai tagad esmu atraitne vai vēl nē?
Kaut kas man teica, ka Cvetkovam nebija gandrīz nekādu izredžu. Bet kāpēc tad mani tā uztver? Varbūt Valečka ar tēva palīdzību cenšas noslēpt nozieguma pēdas, atbrīvojoties no liecinieka?
Viņi tevi tagad paņems un iemetīs kādā karjerā, bet ar to viss beidzas…
Es apspiedu jaunu panikas vilni.
Mums vajag nomierināties. Egors noteikti visu izdomās. Varbūt viņš pat visu redzēja un tagad vēro bandītus, un īstajā brīdī viņš tos izglābs. Es ļoti gribēju, lai tas notiek…
Vai princim vajadzētu parādīties arī manā dzīvē? Īsta, bez baltiem zirgiem un mersedesiem, bet ar cēlumu dvēselē…
Tā tas viss notika realitātē, vai arī es to iztēlojos aiz izmisuma, bet man bija cerība, kas deva spēku. Man jāpagaida, līdz ierodas palīdzība, un jāizdomā, ko darīt, ja viņa nenāks…
– Varbūt mums vajadzētu apstāties? – aiz galvas atskanēja nepatīkama un nedaudz strīdīga vīrieša balss.
Es, protams, pieņēmu, ka kāds brauc ar ratiem, un jau sen sapratu, ka te neesmu viens, bet tik un tā apmulsu, pārstādama elpot. Tā ir dīvaina lieta, vārdi šķiet nepazīstami, bet es saprotu nozīmi…
– Vai tu esi traks? – otrs viņam atbildēja – aizsmacis, it kā būtu saaukstējies.
Es pamanīju, ka viņiem abiem bija izteikts "labi" izskats. Neparasti to dzirdēt nepazīstamos vārdos…
Muļķības! Viņi, iespējams, mani ar kaut ko apreibināja, tāpēc es nomācu sevi ar visādām muļķībām. Tā noteikti ir man nezināmas vielas iedarbība. Pārdozēšanas parādīšanās labi iederējās shēmās, ar kurām tādi cilvēki kā Valečka bija pieraduši risināt problēmas. Es jau zināju, pateicoties savam vīram.
– Paskatīsimies vismaz uz viņu. Aizraušanās, kā vēlaties!
– Baba, vai tu to neredzēji? – aizsmacis pasmīnēja.
– Vai jūs domājat, ka esat tos redzējis? – pirmais skarbi iebilda.
Kas man lika domāt, ka mani nesa divi cilvēki? Ceru, ka ir tikai divi…
"Nirfeatka, es domāju," aukstais biedrs nedroši un nesaprotami ierosināja.
– Un kas? Es dzirdēju, ka Nirfeat sievietes ir karstas un nav niķīgas. Nav ierobežojumu
"Jā, un tad viņa nokosīs tev galvu vai uzliks tev spalvu." Labāk paātrināsim. Atceries, kāpēc mēs braucam uz Zinborro, idiot!
No sarunas man sāka rasties iespaids, ka šie divi baidās no manis. Es neko nesaprotu…
Kas ir "nirfeatka"? Spriežot pēc viņu analfabētiskās runas, varbūt viņi to sajauca ar kādu citu vārdu? Un kur ir Zinborro? Es neatceros, ka būtu dzirdējis par šādu apmetni reģionā. Vai arī šī nav vieta? Vairāk kā naktskluba nosaukums. Varbūt mani nemaz neved uz karjeru, kā sākumā domāju, bet kaut kur noteikta rakstura verdzībā?
Es nezināju, vai tā ir taisnība, bet man joprojām nepatika šo abu nodomi. Tie bija slikti nodomi, ņemot vērā situāciju.
Uzmanīgi, lai neradītu troksni, taustījos ar roku un aptaustīju auksto dzelzs gabalu, uz kura gulēju, šķiet, jau labu laiku. Mīkstā vieta, ko nospieda noapaļotais izspiedums, patiešām sāpēja.
Pacēlusi iegurni, viņa klusi vilka, atklājot, ka tas ir kaut kas garš un smags. Lieliski! Tas pāries par ieroci. Ja tas darbosies, es centīšos to kārtīgi izsist pirmajam, kurš izstieps man savas netīrās ķepas.
Mums ar Cvetkovu ir gana, es neļaušu nevienam citam man pieskarties bez atļaujas. Apbrīnojami, kā nūja rokās padara cilvēku no upura. Tikai kaut kāda perversa alegorija par evolūciju!
Pirms paguvu ērtāk satvert kāda instrumenta noapaļoto rokturi (ļoti ērti iederējās rokā), maisa audums tika izmests atpakaļ.
Es redzēju virs manis zilās debesis pirms nakts, melnus koku zarus uz to fona un bezpajumtnieku noliecamies pār mani. Neķemmēti pinkaini mati, it kā sasmalcināti, iesprūda uz visām pusēm. Netīrīti, laikam nekad mūžā, starp smaidā izstieptām lūpām atseguši melni zobi, un… mani piemeklēja smirdoņa vilnis!
Smaka, kas gandrīz lika man noģībt, bija gandrīz taustāma. Grimasēdama, ne tik daudz no bailēm, cik no ārkārtīga riebuma, es izdvestu neizteiksmīgu skaņu:
– Jāāā! – un mēģināja uzlauzt klaidonis žoklī.
Bet viņš veikli atrāvās, un mans ierocis izrādījās pārāk garš un ieķērās maisa drānā ar pretējo galu. Bet tagad, kad bezpajumtnieks nekarājās pār mani, man bija iespēja manevrēt. Es pielecu kājās, nepievēršot uzmanību savam kailumam, un ērtāk paķēru… zobenu?!
Tiešām! Tas, ko es neapzināti paņēmu par kaut kādu darbarīku, izrādījās īsts zobens ar bagātīgi dekorētu kātu. Ilgi nebija laika skatīties uz manu ieroci, kas tikko no banāla dzelzs gabala bija pārveidots par īstu zobenu, kaut arī viltotu, bet smagu. Es draudīgi skatījos uz saviem pretiniekiem, tik draudīgi, cik var skatīties uz diviem vīriešiem, kad esi meitene ar kailu… topiņu.
Klaidonis, kuru nobiedēju, sēdēja lauku ceļa malā. Izskatās, ka viņš aiz pārsteiguma paklupa un piezemējās uz dibena. Viņa biedrs izskatījās nedaudz pieklājīgāks. Es mierīgi sēdēju apstarošanas telpā, smaržoju daudz mazāk un pat izskatījos, ka esmu ģērbusies gandrīz tīrās drēbēs.
Dūšīgs, apmēram divus metrus garš, ar pleciem, nokarenām uzacu izciļņiem un uz āru izvirzītu žokli, viņš pēc izskata šķita šaurprātīgs, bet es atcerējos, ka tieši viņš brīdināja savu līdzdalībnieku man neaiztikt. Un šis… Kā viņu sauc? Viņu sauca par nimfomani.
Un tagad šis skapis ar starpstāviem skatījās uz mani ar izbiedētām acīm, kā uz bērnu, ar plaukstām divu futbola laukumu lielumā priekšā!
Tie ir grābekļi! Es nekad nevienam neesmu redzējis tādas rokas…
Atklāti sakot, tas bija vēss, lai gan siltāks nekā es domāju. Jebkurā gadījumā man ir vajadzīgas vismaz drēbes, un es nevaru zaudēt iniciatīvu, pretējā gadījumā viņi mani salauzīs, sasaistīs un vairs nebūs otrās iespējas aizbēgt.
– Tu! – es norādīju savu zobenu uz lielo puisi. – Novelc kreklu! Ātri!
– Es tev teicu, viņa ir Nirfeat! – Smirdīgais par kaut ko priecājās un nomurmināja: – Tagad viņš kaut ko tādu darīs! Tev paveicās, Bukh! – Viņš skaudīgi nošņāca.
Muļķības! Par ko viņš tagad runā?! Ko šie nirfeats var darīt, kas liek viņam kā straumei līst cauri sapuvušajiem zobiem?
– Apstājieties, kur esat! – noņurdēju, nedaudz pavirzot asmeni pretī vīrietim, kuram nav smaržas.
Godīgi sakot, viņi abi sanāca kopā, un man ir vienalga, ko es ar viņiem darīju. Bet viņi pat nemēģināja. Notiekošais šausmīgi atgādināja kādas vēsturiskas filmas dekorācijas. Un, ja ne smaka, es būtu domājis, ka viņi ir aktieri. Ne velti Brūts ir tik krāsains, it kā viņš spēlē Šreku.
"Tu esi muļķis, Mok," viņš mierīgi nošņāca. – Nirfeats nevar pieskarties dralorda zobenam.
"Bet kā ar…" Smirdīgais gribēja kaut ko teikt.
– Jāsteidzas, drīz kļūs tumšs! – Brūte viņu pārtrauca, runājot ar uzsvaru, un paskatījās debesīs.
Es neviļus atkārtoju viņa kustību, bet ātri atjēdzos. Nepietika tikai pajokot, piemēram: “Ak, paskaties! Putniņš!”, un paliek bez ieroča. Nevar būt!
Uzkāpusi uz sausā, dzeloņainā siena, viņa steidzās uz garo ratu tālāko galu. Cenšoties nepalaist apdullinātos divus no redzesloka, viņa nolaidās zemē. Izskatās, ka būs jābēg tāpat vien – bez drēbēm. Bruisera krekls, protams, nav Dievs zina, kas, bet tomēr ne tik pretīgs kā otrs. Es to varētu izmantot.
Bet nē, nē. Ceru, ka odi mani neapēdīs…
Daži kukaiņi jau tuvumā raidīja nepatīkamas skaņas, it kā cieši vērotu.
– Neuzdrošinies man sekot, labi! Es to sasmalcināšu! – draudīgi pakustināju asmeni.
Vīrieši saskatījās.
"Labi," Brūte nedaudz skumji piekrita un smagi nopūtās.
– Visu. Vācies prom no šejienes! Ātri! – Es kļuvu drosmīgāka.
Vai arī beigās palika traks?
"Labi, labi," lielais vīrs pamāja un paklausīgi pātagu īsto bulli!
Tumšās krāsas ragainais zvērs negribīgi kustējās. Rati lēnām sāka kustēties un traucās pa ceļu. Ejot tajā iekāpa Smirdīgais. Pagriezies viņš mani nolaizīja ar acīm. Uhh!
– Vai tas ir tik vienkārši? Tas ir kaut kā sirreāli…” es nomurmināju, vērojot lēnām atkāpjošos ratiņus.
Es gaidīju kaut ko citu, godīgi sakot. Gatavs skriet tālu un ilgi. Cīnīties pretī. Bet es nemaz negaidīju, ka viņi mani vienkārši paņems un atlaidīs.
– Neej mežā, tur ir čūskas! – Smirdīgais pēkšņi iesaucās, saliekot rokas kā iemuti.
– Kas?! "Novēloti man sanāca teiktais.
Krēsla kļuva arvien dziļāka, un spraugās starp kokiem nekas nebija redzams.
Bet nē! Tur kaut kas kustējās, un likās… šņāc, čaukst? Vai arī kāda bija tā skaņa? Kļūdas?
Varbūt šādi brīdinājums mani ietekmēja, bet kļuva pavisam neērti. Zobens ir labs, bet es esmu paukotājs, kā tauriņš no bruģakmens. Un ko jūs varat darīt īpaši pret čūskām? Kaut kā es neticu, ka viņa ir pietiekami ātra.
Paskatījos uz ieroci, ko turēju rokās. Rokturis ir diezgan sarežģīts, ar visu veidu zvaniņiem un svilpēm un lielu noapaļotu dzeltenzaļu akmeni. Tā izskatās kā acs ar iegarenu zīlīti – tieši uz tās es gulēju. Pats asmens nedaudz paplašinājās virzienā uz centru, un pēc tam atkal sašaurinājās, un melns raksts saritinājās gar plakanajām malām. Vai nu ornaments, vai kaut kāds raksts. Gluži kā Vaska spēlētajās spēlēs!
Vārdu sakot, tas ir rekvizīts, bet skaists. Protams, tie tika izgatavoti pēc pasūtījuma un noteikti dārgi.
Pēkšņi ceļa malā atskanēja skaļa šņākoņa un šalkoņa – tagad ne tikai manā iztēlē. Pēkšņi uz ceļa parādījās divas savā starpā savītas čūskas, kas ripoja no kaut kur kalna pa labi. Es čīkstot skrēju pēc ratiem, tiklīdz neizmetu zobenu no rokām?
Panākusi lēni ripojošos ratus, viņa kā spārnos uzkāpa tajos. Un viņa sāka stutēt un kratīt nost neesošas čūskas, skanot Smirdīgajam pretīgajam smieklam. Brūtēns tikai smīnēja ar ilkņiem, tādējādi pastiprinot savu līdzību ar ogri. Un, protams, viņi abi atkal skatījās uz mani.
Nevarēdama izturēt tādu uzmanību savam ķermenim, viņa pārvilka sev maisu un apsedzās. Man vairs nav tik riebīgi, tad kārtīgi nomazgāšos, lai šie divi tik vērīgi uz mani neskatās.
– Vai tu zināji! Vai tu zināji?! – es histēriski iekliedzos.
Mani nervi vairs neizturēja.
– Kurš nezina par kublo?
– Kāds vēl kublo? – saraucu pieri.
Vīri paskatījās viens uz otru, un Lielais vīrs noteica:
– Nav vietējais.
Ko viņš ar to domā? Kur es vispār esmu? Vai bija iespējams, ka, kamēr es biju ģībonis, viņi mani kaut kur aizveda? Kura valsts tā ir?
Bet es jau iepriekš sapratu, ka mani pieņēmumi bija bezjēdzīgi. Kaut kas te noteikti nav kārtībā…
– Redzi, Bukh. Nyera baidās no čūskām,” priecājās Smirdīgais.
Nu, tagad viņš mani sauca par nyeru, nevis par nirfeat. Ko tas viss nozīmē? Neskaidras aizdomas, ka vairs neesmu dzimtenē, tikai pastiprinājās.
– Es ienīstu čūskas! – nodrebēju un iztīrīju rīkli: "Klau, tu te filmē filmu vai kā?"
Vīrieši tumši saskatījās.
– Šaut? – Smirdīgais atkārtoja.
– Tātad šis… Viņai vajag drēbes? – Lielais vīrs uzminēja.
– Nu, protams! Njēra turpināja un turpināja: “Šaujiet, nošaujiet!”, un mēs jau esam…” Smirdīgais sāka trakot. – Un ja nu vienīgi tu…
– Aizveries! – ogrēnietis viņam īsi norūca. – Nekas nav jānoņem. Mums šeit ir dažas lietas. Tā kā jūs neesat Nirfeat, nav grēks dalīties ar savām drēbēm. Un tas ir nepieklājīgi…
Viņš no kaut kurienes izmakšķerēja lupatu un uzmeta to man. Izrādījās kārtējais vienkārša piegriezuma krekls, salīdzinoši tīrs, lai arī negludināts. Bet jebkas ir labāks nekā uzvilkt nosvīdušo plecu no cita pleca.
– Neskaties! Nu labi! – es prasīju.
Nogaidījis, kamēr mans lūgums tiks izpildīts, noliku zobenu malā un ātri uzvilku kreklu, uztraucoties, ka, kamēr būšu apjucis, varēšu atbruņot. Bet viss gāja labi, un dīvainie divi nedomāja par apgriešanos.
Tas ir pārsteidzoši, cik ļoti mēs esam atkarīgi no apģērba!
Tiklīdz es nedaudz piesedzu, mans garastāvoklis pacēlās. Rupjais audums deva siltumu un aizsardzības sajūtu. Lai šī aizsardzība būtu vismaz no skatieniem.
"Siksna," Smirdīgais iemeta man kaut kādu virvi.
Es nedižojos un piesprādzējos ar to, ko viņi man iedeva, lai kaut kā pieradinātu man pārāk plato kreklu.
– Paldies.
Iestājās nomācošs klusums. Manā galvā mudžēja simts jautājumu, bet es nevarēju izvēlēties, kuru uzdot. Sāka šķist, ka man nav jābaidās no šiem diviem. Ja viņi būtu izplānojuši kaut ko sliktu, viņi to būtu varējuši izdarīt jau sen, un neviens zobens man nebūtu palīdzējis. Šķiet, visa būtība ir tāda, ka es viņiem esmu kaut kāda nira vai nirfeat. Es arī gribētu zināt, ko tas nozīmē.
Ja godīgi, es baidījos, ka, ja pēkšņi šie dīvainie vīrieši uzzinātu, ka es neesmu ne viens, ne otrs, viņu attieksme mainīsies. Tas nozīmē, ka jums ir jārīkojas uzmanīgi. Ne pierē.
Mans vēders pēkšņi sāka skaļi un negaidīti ņurdēt. Kādas šausmas! Cik neērti!
– Vai Nyera ir izsalcis? – Smirdīgais priecīgi pasmīnēja.
"Es neiebilstu uzkodas," es atbildēju, vilcinoties.
Pākstis nesaindē.
Lakoniskais ogrēnietis atkal rakņājās zem kājām, kur viņam it kā bija kaut kāda soma, un pasniedza man plātsmaizes gabalu. Es neuzdrošinājos nākt tuvāk, un viņš iemeta to tieši sienā – tuvāk man. Nu, vismaz ne par pretīgo maisu, citādi es nevarētu pārvarēt riebumu.
– Paldies! – neatteica cienastu.
Dzīve var izvērsties visādi, kā liecina prakse. Ja jāskrien un jāslēpjas, tad vismaz ar pilnu vēderu.
Es paņēmu plātsmaizi un sāku košļāt. Neteiktu, ka bija svaigs vai negaidīti garšīgs, bet gana ēdams.
– Vai Bukhs ir grāmatvedis? – es uzdevu neitrālu jautājumu, lai uzsāktu sarunu.
Šajā kļūdainajā kompānijā Lielais vīrs vienlaikus bija gan stiprs, gan gudrs, un viņa biedrs, šķiet, vienkārši smirdēja.
– Grāmatvedis! Cik skaists vārds! – viņš bija patiesi sajūsmā. – Žēl, ka sokhas uz to nav tiesību.
Vai viņi nezina, kas ir grāmatvedis?
Acīmredzot Bukh nav segvārds, bet īsts vārds. Kādi citi arkli tie ir? Šie divi sevi nepārprotami uzskata par vienu no viņiem…
– Kurš dabū tik skaistus vārdus? – uzdevu, varētu teikt, āķīgu jautājumu.
– Nyeram, protams! – Smirdīgais puisis nobolīja acis un paskatījās uz augšu. "Ar Niers viss ir izdomāts, bet ar mums tas ir tik vienkārši." Un nīriem ir bagātīgas, skaistas drēbes, un arī viņu vārdi ir sarežģīti un gari. Vienmēr divas daļas, ne mazāk. Bet soki ir vienkāršāki. Mums tas nav vajadzīgs.
"Jā, ja vien runā," sarunā iejaucās ogrēnietis.
– Oho! tieši tā! Sūna, iedod man lāpstu! Bukh, palīdzi man pārvietot šo akmeni. Vai jūs uzdrošināties? Citādi es viņu nosauktu par Bukkalteru, tāpēc, kad es runāju, Pūķis un Ēna būtu sēdējuši aiz meža.
– Tieši tā! Un darbs nekad nebūtu pabeigts. Ērls purvā par tādu lietu būtu licis noslīkt,” Lielais vīrs smīnēja, kļūstot neparasti sarunvalodas.
Abi sēdēja puspagriezušies, lai redzētu mani labāk, un man šķita, ka viņi labprāt sarunājas. Nu, tas darbojas tikai man.
– Un šis Ērls, vai viņš ir tavs priekšnieks?
Vīrieši saskatījās.
– Nu jā, bet kā gan varētu būt savādāk?
"Es neesmu vietējais," es viņam atgādināju, tik tikko sakošļājot pēdējo sausās plātsmaizes gabalu. "Es nepazīstu nevienu šajās vietās."
"Mēs atrodamies Erling Zinborro, Nrea." Tātad šeit vada grāfs Zinborro,” skaidroja Ogre.
Erlings Zinborro. Ērlings. Es neatceros, kur to rajonu tā sauc. Es nevarēju saprast, kurā valstī esmu. Serbija? Moldova? Es saprotu valodu, lai gan tas viss ir dīvaini…
– A… Un kādā Reach atrodas Erlings Zinborro? – aizturējusi elpu jautāju.
– Torisvenā? Vai tiešām tu nezini? – ogrēnietis brīnījās.
– No kurienes tu būsi? – Smirdīgais samiedza acis.
– Es? No Maskavas – es nenorādīju, ka dzīvoju Maskavas reģionā, tas ārzemniekiem neko daudz neteiks.
– Kur ir šis Erlings, Bukh? "Tu zini vairāk nekā es," Smirdīgais pagriezās pret savu biedru.
– Noteikti ne no Solijara. Tur ir melnas sievietes. Un ne no Berštonas, tur… Nirfs tur tagad vada, tas izsaka visu. Vai Drakendorts, vai Kirfarongs, vai ne? – viņš pagriezās pret mani.
Nepazīstamie vārdi lika man acis izlīst no galvas.
– Un šis Zinborro grāfs, vai viņš ir nieris vai arkls? – Sarunu uzmanīgi aizvedu līdz jēdzieniem, kas mani interesēja.
Vīrieši atkal saskatījās.
– Kā tad grāfs var būt arkls, nyera? Tas nekad agrāk nav noticis! – smirdīgais vīrietis pretīgi iesmējās.
Tik ļoti, ka viņš pat sāka raudāt. Ogre arī pasmaidīja. Trakā māja!
– Es jums saku, nevis vietējais! – Es sadusmojos.
– Njēra, visos Reačos, ko viņi sauc par grāfiem žūriem, vai tiešām tavā ir savādāk?
– Vai varbūt es nemaz neesmu ārpus robežām?
– Nu kur vēl? – Smirdīgais ar elkoni iedunkāja ogrēnim sānos, turpinot izklaidēties.
– Tiešām, no Nirfgarda? – viņš pārstāja smaidīt, un man tas nemaz nepatika.
5. nodaļa. Maģija nav zizlis
Mani ceļabiedri uz mani vērīgi un piesardzīgi skatījās, un tomēr es nolēmu riskēt:
– Ko darīt, ja tas tiešām tā ir?
Smirdīgais nolēca un gandrīz nokrita no kastes. Ogrēnieši viņu izglāba, satverot aiz apkakles. Tajā pašā laikā viņš kaut kā nobijies paskatījās uz mani, lai gan kāpēc tik lielam puisim būtu jābaidās?
Pamatojoties uz tik vardarbīgu reakciju, es secināju, ka es nedrīkstu būt niķīgs. Viņi viņiem nepatīk un baidās no viņiem atšķirībā no Nyers. Es jau nojautu, ka šī uzruna šajās daļās bija cieņpilna un pieņemta.
– Jā, es jokoju! Tev vajadzēja redzēt savas sejas! – es smējos skaļi un skaļi.
Vīrieši kaut kā uzreiz atslāba.
– Nu, tu, Nyera, esi nerātna meitene! – ogrēnietis pamāja ar galvu.
– Es gandrīz nomiru no bailēm! – Smirdīgais izdvesa. "Es domāju, ka nāve mums ir atnākusi."
Un es domāju, ka viņi ir tik lētticīgi. Ko darīt, ja es tiešām būtu šis nirfeat? Un kāpēc viņi no viņiem tik ļoti baidās?
– Vai tu jau esi redzējis nirfeats? – ar patiesu interesi jautāju, cerot, ka pļāpīgais Smirdīgais tūdaļ to visu izklās.
– Noteikti! Bet Dragon Progenitor bija žēlsirdīgs. "Viņi mūs neaiztika," viņš kaut kā ne pārāk informatīvi atbildēja.
– Kāpēc viņi ir tik biedējoši? – uzdevu galveno jautājumu.
– Nu kā ar to, nyera? Viņi ir burvji, viņi pazīst Haosu, "paskaidroja ogrēnietis, pilnībā izpūšot manu prātu.
"Un viņiem ir visdažādākie radījumi." Viņiem patīk nogalināt un spīdzināt cilvēkus, tā ir aizraušanās! Kāds kā tu, šķietami skaista sieviete, varētu mums to noorganizēt šeit…
"Un lūžņus viņi nebūtu atraduši," pavisam nopietni piebilda ogrēnietis.
Vai šie lūžņi ir no viņa? Kas ir šīs nirfas?! Burvji? Haoss? Kas tā par zinātnisko fantastiku, tava māmiņ?! Neviļus es paskatījos uz zobenu, kura rokturis joprojām bija satverts manā labajā rokā.
Varbūt šie divi ir kaut kādi lomu spēlētāji? Vienkārši viņi šeit spēlē spēli, tāpēc viņi iejutās lomā. Un viņi mani pieņēma kā savējo? Esmu dzirdējis par tik spītīgiem cilvēkiem. Vasiļina stāstīja…
Bija daudz vieglāk noticēt šādam skaidrojumam nekā zvaigznēm, ko redzēju aptumšotajās debesīs. Šādu debesu uz Zemes noteikti nebija, ja vien es, protams, neatrados otrā puslodē. Taču uzreiz divi pavadoņi deva mājienu, ka noteikti neesmu otrā puslodē, bet, visticamāk, tomēr kādu vielu ietekmē. Ak, Valečka-Valjuša, kāpēc tu man iedevi tik izvēlīgu dzērienu?
Nolēmis pagaidām neņemt visu uz ticību, es jautāju:
– Kur mēs vispār ejam?
– Mēs zinām, kur! Uz grāfa Zinborro pili! – Smirdīgais viegli atbildēja.
"Mm," es skepsi dungoju.
Bloķēt! Protams. Bet varbūt vismaz tur atradīsies adekvāti cilvēki. Ne visi spēlē lomu tik labi kā šie.
Man šausmīgi trūka informācijas, bet diez vai es saņemšu jēgpilnus paskaidrojumus no saviem šaurajiem ceļa biedriem. Uzmanīgāk aplūkoju Ogri, cerot, ka viņa platie pleci un dīvainā seja ir tikai prasmīga pārvērtība. Slaveni cosplayeri* pat to nedara. Labi, varbūt viņš lēnām atlaidīs mani, un mēness kļūs par vienu, un šis puisis saruks.
Atlaidusi situāciju, es nedaudz atslābu un sāku skatīties apkārt. Bet tiklīdz es pagriezos un paskatījos uz meža ceļu, man bija viss. Aiz muguras mežs bija pilns ar kaut kādām gaismām. Viņi kustējās, kustējās aiz kokiem, pamazām panākot ratus. Daži jau peldēja paralēli, braukšanas virzienā.
– Puiši, kas tas ir? – piesardzīgi jautāju.
– Ak, cik slikti! – Smirdīgais satraucās.
– Sūna, visa tava pļāpāšana! "Mums bija jāsteidzas," sašutis bija ogrēnietis. – Kaut es varētu sasniegt ciemu…
Viņš nosita pātagu, un flegmatiskais vērsis rikšoja ātrāk. Visi piesardzīgi pagrieza galvas, un kaut kā nebija laika runāt, bet, tiklīdz viņi apklusa, mežs piepildījās ar skaņām. Šurkstēšana, čaukstēšana un daži nezināmas izcelsmes kliedzieni. Šausmīgi! Es jutos kā bērns, kurš baidās no briesmoņiem zem gultas. Tiesa, tā vietā zem manis bija čīkstoši rati, no kuriem es nekad neuzdrošinātos nokāpt.
Kāds muļķis! Šie vīrieši droši vien zināja, ka jums nav kur bēgt, tāpēc viņi nesteidzās panākt. Bet kas būtu noticis, ja es nebūtu melojis?
– Pagaidām vieglprātīgie neuzbrūk. Viņi medī tikai tumsā… – Smirdīgais žēlojās, nevarēdams atrast sev vietu.
"Tas ir dīvaini, ka viņi ieradās šeit un veselā barā." "Tas nav normāli," ogrēnietis sarauca uzacis un mudināja vērsi, taču viņš joprojām centās piebremzēt, it kā nebaidīdamies. "Jūs nemaz nevarat redzēt ceļu." Negriezies, iededz laternu. Kur tu liki amuletus?
Smirdīgais atdzīvojās un pēkšņi sastinga, ieplestām acīm skatīdamies uz savu biedru.
– Pametu darbā…
– Kur pie velna?! – ogrēnietis rūca.
– Tātad tas notiek. Atceries, bija liela kņada… – viņš pakratīja galvu.
Ogre neatbildēja, bet paskatījās uz viņu tā, ka man likās, ka viņš apsver, vai mest savu neuzmanīgo biedru, lai to aprītu plēsēji, kas mums sekoja. Acis kvēloja pavisam tuvu, un es redzēju kaut kādu ēnu, kas skrien aiz pirmās koku rindas.
– Vai jums nav cita gaismas avota? – es sāku krist panikā.
– Kur viņam jāsāk, nyera? Ja vien jūs kaut ko nemagnetizējat? Varbūt kādas burvju gaismas? – Smirdīgais cerīgi skatās uz mani.
Pilnīgi ieskrūvēts!
"Es ļoti vēlētos uzburt dažas burvju gaismas…" es atkārtoju pēc viņa, sēdēdama tālāk no malas.
Bet man nebija laika pabeigt. Rati spēcīgi satricināja uz paugura, un, zaudējot līdzsvaru, es šūpoju zobenu. Četras lielas gaismas bumbiņas, cilvēka galvas lielumā, pēkšņi atdalījās no asmens. Tie gludi pacēlās gaisā un izklājās uz četrām pusēm, aptverot mūsu ratiņus apgaismotā laukumā. Acis mežā sāka nedaudz mazāk spīdēt un uzreiz atpalika.
Par laimi es nogāzos uz siena, nevis aiz borta, tāpēc klusā šokā vēroju notikušo. Ko es tikko izdarīju? Vai šī mana vēlme piepildās?
– Nyera! Ko mēs bez tevis darītu! – Smirdīgais bija sajūsmā un ar redzamu atvieglojumu iegrima sēdeklī.
"Mums vajadzēja doties pabarot aitas, pirms mēs atstājām mežu," Lielais vīrs viņam īgni aizrādīja.
Skatoties uz maģiskajām gaismām, kas nešķita nekas pazīstams, es beidzot sapratu, ka tie nemaz nav lomu spēlētāji. Un es neesmu citā valstī, un Valečka man neko neinjicēja un neko nedeva. Es esmu vai nu miris, vai komā, vai labākajā gadījumā guļu.
Katram gadījumam viņa kārtīgi saspieda savu augšstilbu un gandrīz kliedza. Tas bija ļoti sāpīgi, un caur kreklu parādījās asins traips.
Kādas muļķības?!
Novērsusies no vīriešiem, viņa pacēla apakšmalu un atklāja garu grieztu brūci! Nav dziļi. Drīzāk tas bija jau ielikts skrāpējums, kuru es atvēru ar šķipsnu. Gar viņas kāju stiepās jau izžuvušu asiņu pēdas.
Bet kad man izdevās savainoties un nepamanīt? Droši vien tad, kad viņa nokāpa no ratiem vai, gluži otrādi, uzlēca? Tādā nervozā stāvoklī nav nekāds brīnums…
“Nyera, tu mūs izglābi,” Ogre mani novērsa no domām. "Pretī mums jums kaut kas jāsaka," viņš paskatījās uz savu biedru.
– Buh, bet kā… – Moks no kaut kā nobijās.
"Nyera mūs izglāba no briesmīga likteņa." Es neļāvu neliešiem atņemt tavu nevērtīgo dvēseli! – Ogre atgādināja, un Smirdīgais kaut kā uzreiz nogrima.
– Un tā ir taisnība. Bukh izsaka visu. Klausies viņu, njera.
"Nedodiet drakloda zobenu grāfam Zinboro." Vispār labāk par viņu klusēt. Un mēs nerunāsim. Jā, Moss? – viņš ar spiedienu vērsās pret savu biedru.
– Mēs to nedarīsim! Mēs neko nedarīsim. Es zvēru uz mēles! Ļaujiet viņam izžūt, ja es kādam saku!
"Kādu iemeslu dēļ es vairs negribēju iet pie šī tava grāfa." Varbūt uz citu vietu?
– Nederēs. Mums lika tevi aizvest pie viņa,” ogrēnietis vainīgi paraustīja plecus. – Mēs nevaram nepaklausīt.
– Mēs nekādi nevaram.
– Kurš to pasūtīja? – Es piegāju tuvāk.
Šķiet, ka tagad man tiks atklāts mana izskata noslēpums uz šiem ratiem.
– Ir skaidrs, kurš. Mūsu meistars Žimars arī pasūtīja šo, “labi, ļoti informatīvi,” atzīmēja Smirdīgs.
– Kur viņš mani atrada? – es centos piešķirt sejai draudzīgu izteiksmi.
"Nezinu," ogrēnietis paraustīja plecus un kaut ko pavisam nesaprotamu piebilda: "Biju darbā." Kapitsa pavilka.
– Es zinu! Tikko atstāta nelielai nepieciešamībai, atvainojos par detaļām, nyera. Un tur ir Šis,” viņš klusā balsī izrunāja vārdu “šis”, un Buhs sarauca uzacis un kaut kā grozījās sēdeklī. "Paskatos, un man blakus ir jauna, gaišmataina puiša līķis." Izskatās, ka boļšeņiki izvilka viņa dvēseli. Nu, tas nozīmē, pārmeklēsim līķi, ieraudzīsim zobenu un skrienam pēc Žimara. Viņi domāja, Žimars novilka zobenu, dārglietas, naudu, visu, kas viņam bija. Un viņi sāka par kaut ko strīdēties. Šis paņēma daļu naudas no Žimara un gribēja zobenu, bet nevarēja. Tad Žimars nometa zobenu zemē un aizgāja, bet šis ķermenis tika nosūtīts purvā, un viņš pats griezās ap zobenu, bet nevarēja to izturēt.
– Sasodīts Nirfeat! – Ogre nomurmināja.
– To es saku. Viņš atkal gāja pēc Žimara, bet es klusi tiku ārā no patversmes. Es no bailēm svīstu viscaur. Nodomāju, ka tad, kad uzzinās, ka esmu visu redzējis, sūtīs uz purvu. Atceries vārdu. Tāpēc es steidzos paveikt kādu darbu. Tur noteikti jau pamanīja, ka viņš jau sen staigājis, un domās ieskrēja taisni Žimaram. Viņš satver mani aiz skausta un saka: “Tas esi tu, bezjēdzīgs, kas man vajadzīgs. Tev tik un tā neder!”
– Teiksim īsi! – ogrēnietis uz viņu norūca.
– Jā, esmu gandrīz pabeidzis! Žimars mani aizvilka atpakaļ tur, kur tika atrasts līķis, un tur zobena vietā tu, nyera. Pliks! Un no kurienes viņi radās? – Smirdīgais pretīgi pasmīnēja, un es garīgi nolamājos.
– Moh, beidz apkaunot Nyeru!
– Piedod, nyera. Tātad tu tur guļ, un Žimars ir apmulsis! Nebiju gaidījis, ka purvos ieraudzīšu tādu skaistumu. Viņš ir sarkans kā pelmeņs, elpo pēc gaisa kā tavs krupis,” Smirdīgais iesmējās. – Tad šis ieradās laikā. Viņš aiz dusmām iespēra Žimaram pa dupsi un lika sagatavot ratus un aizvest pie grāfa ar zobenu un niere.
– Kādas šausmas! – aizvēru acis.
Cik vīriešiem šajā dienā izdevās mani apbrīnot? Visā manā mūžā tik daudzi mani nav redzējuši kailu, un te ir šie divi uzreiz, kaut kāds Žimars un vēl nesaprotamais Šis, šķiet, ir nirfeat, jo nevar pieskarties zobenam. Grūti!
"Nu, es nekavējoties piezvanīju savam draugam Bukh," Stinky turpināja stāstu. "Mēs jūs uzmanīgi iekrāvām ratos un apsedzām, lai pārējie strādnieki neredzētu, ko mēs nesam." Šis mums stingri aizliedza pļāpāt. Viņš katram iedeva pa zelta gabalu un lika to aiznest uz Zinborro pili. Visi.
No šī stāsta es nemaz nesapratu, kā tas notika, ka mani tur atrada šajā dīvainajā vietā un pat nepiedienīgā formā. Labi, ka neviens neizmantoja manu bezpalīdzīgo stāvokli. Brr!
"Ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs," es nomurminu. -Kas par Ērlu? Kāpēc mums no viņa jābaidās?
"Dors Zinborro atveda savu sievu kapā un nogalināja savu meitu," ogrēnietis sarauca pieri. – Esi uzmanīgs ar viņu. Turiet ausis vaļā.
"Viņš pazīst Nirfeates," Moks piebilda čukstus.
Kad mēs braucām pa apgaismoto ceļu uz tupu pili, kas izskatījās kā kaut kas tieši no fantāzijas attēla, es jau zināju, ka grāfam ir mājkalpotāja, kas šeit visu vadīja. Man vajag, lai es viņai patiktu, un tad viss būs labi. Taču nav izredžu, ka viņai tas patiks, jo es esmu no Kirfarongas, tāpat kā Zinborro bijusī sieva. Tāpēc mans turpmākais liktenis maniem ceļa biedriem šķita ļoti neapskaužams.
Koma nav koma, miegs nav sapnis, bet es asiņoju, ja man sāp. Sāp, ir auksti un es gribu ēst. Siens durst, kāja niez – galu galā kāds kukainis man iekoda potītē. Un viņam ir neliela vēlme iet uz tualeti. Kāpēc tā nav realitāte? Tas nozīmē, ka jūs neatslābīsities. Cīņu par izdzīvošanu neviens nav atcēlis.
399 AZN qarşılığında bu va daha 2 kitab